Patiesībā šis te pēdējais faktors ir pirmais priekšnosacījums laba vīna tapšanai, jo no vīnogu gatavības ir atkarīgas gan vīna aromāta, gan garšas nianses. Tieši tāpēc vīndari tik cītīgi seko līdzi laika apstākļu maiņās, nodarbojas ar ticējumu pētīšanu un jaunu likumsakarību prognozēšanu klimata jomā. Ja vīnogas gadās novākt par ātru, tad vīnā virsroku ņems skābums un tāds kā sīvums, bet, ja vēlāk nekā vajadzētu, tad vīnā virsroku ņems saldums. Ne vienā, ne otrā gadījumā nebūs tās harmonijas, kas raksturīga augstas klases vīnam.
Nākamais solis pēc vīnogu novākšanas ir ogu saspiešana (uzskatāmības labad der atcerēties burvīgo vīnogu mīcīšanas ainu no filmas "Spītnieka savaldīšana"). Protams, ka modernajās vīna darītavās tas notiek, izmantojot mūsdienām atbilstošākas tehnoloģijas, jo romantikai šajā biznesā vairs nav vietas. Sula satur gan cukuru, gan dabīgos raugus, kas iekustina rūgšanas procesu. Ja ar to ir par maz, pievieno vēl papildus rauga kultūras, arī sēra dioksīdu, lai novērstu oksidāciju, un dažu labu antiseptisku vielu. Zemēs, kur klimats ir vēsāks, mēdz pievienot vēl papildus cukuru; tas arī paaugstina alkohola līmeni vīnā.
Patiesības labad tomēr jāsaka, ka sevi cienoši vīndari, kas kopj tradīcijas, izvairās no speciāli kultivētām rauga sēnītēm, lai vīns nezaudētu savu, tieši šim novadam raksturīgo niansi. Un tad, kad laika gaitā viss cukurs ir, tā sakot, izrūdzis, vai arī alkohola koncentrācijas pakāpe ir tik augsta, ka rauga sēnītes beidz savu eksistenci, tad var sacīt, ka sula ir pārtapusi vīnā.
Vīnogu sula, arī tā, ko iegūst no vairuma sarkano vīnogu šķirņu, ir bezkrāsaina. Baltvīna darīšanas procesā izspiestās miziņas un kātiņi pirms raudzēšanas tiek atdalīti no sulas. Tā kā krāsvielas slēpjas miziņās, tad arī no sarkanajām vīnogām var tapt baltvīns. Šī metode ir ļoti izplatīta, piemēram, Francijā, Šampaņas novadā. Savukārt pretējais variants - no gaišajām vīnogām top sarkanvīns - bez speciālu krāsvielu piedevām nav iespējams.
Turpretī, raudzējot sarkanvīnu, miziņas pēc vīnogu saspiešanas netiek atdalītas un kādu laiku vai arī visu raudzēšanas procesu paliek sulā. Rūgšanas laikā labākais no miziņām - krāsa, tanīni un aromāts - pārceļo uz vīnu. Šo procesu var paātrināt, ja visu rūgstošo labumu samaisa.
Pēdējos gados ļoti strauji popularitāti iekaro it kā netradicionāls vīns - rozā jeb sārtvīns. To lielākoties dara no sarkanajām vīnogām, taču miziņas vīnā tiek turētas pavisam īsu laiku. Retāk, bet tomēr reizēm sārtvīns top, samaisot balto un sarkano vīnu.
Svarīgs nosacījums vīna tapšanā ir, lūk, kas - jo mazāk vīnu aiztiek, jo tas ir kvalitatīvāks. Pats par sevi saprotams, ka arī tvertne, kur vīns atrodas, spēlē lielu lomu vīna garšā. Modernās tērauda tvertnes šajā ziņā ir neitrālas, bet ozolkoka mucas piešķir burvīgu, neatkārtojamu vaniļas aromātu, ko daudzi vīna cienītāji vērtē ļoti augstu. Ļoti bieži vīndari mēdz izmantot arī šādu paņēmienu - cisternās ievieto ozolkoka dēlīšus, līdz ar to vīns iegūst raksturīgo ozolkoka aromātu, bet tomēr savā ziņā paliek tādā kā pabērna lomā - tam nav pilnīguma un tik bagātīgas buķetes kā īstā ozolkoka mucā.
