Spūra uzsvēra, ka patlaban ir svarīgi būt vienotiem un savstarpēji necīnīties. "Mums jāsadodas rokās, lai kopā cīnītos par Latviju," aicināja Spūra.
Valdes pārstāve Spūra ar klātesošajiem dalījās kara atmiņās, atceroties, ka 9.maijā pirmo reizi pēc četru gadu ilgas cīņas beidzot varējusi klausīties lakstīgalu dziesmās un baudīt klusumu.
Ļeņingradas (patlaban - Sanktpēterburgas) blokāde sākās 1941.gada 8.septembrī. Vācijas armija Padomju Savienībā iebruka 1941.gada jūnijā un, izvēršot veiksmīgu karadarbību, pēc dažiem mēnešiem jau bija tiešā Ļeņingradas tuvumā. Tomēr ieņemt otru lielāko Krievijas pilsētu vāciešiem neizdevās, tāpēc vācu armija izšķīrās par blokādi, mēģinot panākt pilsētas krišanu šādā veidā. Blokāde beidzās 1944.gada 27.janvārī, kad Padomju Savienības armija gandrīz 900 dienas ilgušo blokādi pārrāva.
Ļeņingradas ieņemšana bija vācu armijas grupas "Ziemeļi" primārais uzdevums. Visu blokādes laiku turpinājās pilsētas bombardēšana. Uzbrukuma simboliskā nozīme bija tā, ka pilsētai bija Krievijas revolūcijas vadoņa vārds, savukārt no militārās stratēģijas viedokļa kontrole pār Ļeņingradu nodrošinātu labas pozīcijas, lai uzbruktu Maskavai.
Tiek uzskatīts, ka blokādes laikā gāja bojā vairāk nekā 650 000 Ļeņingradas iedzīvotāju, tomēr blokādes laikā pilsētā valdīja haoss un precīza mirušo uzskaite netika veikta. Ļaudis lielākoties mira no bada, slimībām un aukstuma, runāja arī par kanibālisma gadījumiem pilsētā. Īpaši smaga bija 1941.-1942. gada saltā ziema, kas vienlaikus gan iedragāja vācu armijas kaujas spējas, gan pļāva Ļeņingradas iedzīvotājus. 1942. gada pavasarī, sniegam nokūstot, atklājās daudzi uz ielām palikuši līķi.
Kembridžas Kinga koledžas politikas zinātnes lektors Džons Bārbers norādījis, ka bada izmantošana militāros nolūkos nav nekas jauns, tomēr šāda mēroga bads bija lielākais, kāds jebkad bijis industriāli attīstītajā pasaulē.
