Lūdzu, publicējiet informāciju par Kalifornijas sarkanajām sliekām! Dzirdējām, ka tās audzējot Limbažu pusē…
Elvīra Apsīte Jūrmalā
Gribam audzēt sliekas humusa ražošanai. Vai kāds no audzētājiem būtu ar mieru dalīties savā pieredzē?
Ilmārs J. Gulbenē
Zaļā gaisma sliekkopībai
Kā gan tādā plikā smiltī izveidot daiļdārzu, izaudzēt ko azaida galdā liekamu? – tā savulaik sprieda Irēna un Ivars Tereškoviči, kuri no Rīgas pārcēlās uz Salacgrīvu, uzbūvēja tur māju un sāka iekopt dārzu. Augsne kārtīgi jāielabo, bez pamatīgas mēslošanas nekā nebūs. Bail atcerēties, cik daudz maksājuši par kūtsmēsliem, melnzemi, minerālmēsliem... Turēt savā sētā govi vai vistas arī negribējies. Taču pirms desmit gadiem vienotrā preses izdevumā jau pavīdēja ziņas par savdabīgiem mājlopiem – sliekām, ko audzē humusa ražošanai. Tieši tas vajadzīgs mūsu dārzam – secināja Irēna. Nu vajadzēja pārliecināt arī pārējos ģimenes locekļus: – Tā uzmanīgi ieminējos vīram un bērniem, sak", varbūt mēs arī varētu... Necik tālu savos skaidrojumos gan netiku – par sliekām neviens pat dzirdēt negribēja!
Kad Ivars pats bija izlasījis par Kalifornijas sarkano slieku saražotā biohumusa īpašībām, viņš kļuva pielaidīgāks, līdz beidzot sliekkopībai tika dota zaļā gaisma. Arī pagalmā viss zaļo un zied, jo lieso smilti biohumuss pārvērš auglīgā melnzemē.
No pašu kļūdām
Slieku audzētājam daudz jāmācās un galvenais – no paša kļūdām. Mācību materiālu sliekkopībā nav. Kad iegādājušies pirmās sliekas (par tām samaksājuši 400 latu), piedāvāta arī instrukcija par 500 latiem. Atteikušies, jo tik daudz naudas izdot nav varējuši atļauties.
– Tagad mēs paši esam kā mācību grāmata un neliedzam padomus nevienam, – saka Tereškoviči. Viņiem nepiemīt latviešiem raksturīgā nenovīdība.
Sākumā gājis visādi. Pat tagad, ar piecu gadu audzēšanas pieredzi, vēl jāmācās, jāpēta, ko dara un kā uzvedas sliekas, kas tām patīk, kas nepatīk.
Irēna: – Šīs sliekas ir ārkārtīgi ēdelīgas. Nezināšanas dēļ pirmā atklāsme bija drūma. Maisus ar nopirktajām sliekām salikām mašīnas bagāžniekā un braucām mājās. Kad iedomājāmies paskatīties, kā tās jūtas, ieraudzījām šokējošu ainu – pa bagāžnieku staipījās divdesmit kilogramu slieku! Izrādās, tārpiņiem sagribējies ēst, bet strādnieks audzētavā aizmirsis maisiem uzlikt barību... Sagrābstījām ceļmalā sausu zāli, lapas, un kustonīši nomierinājās. Slieka ir pārstrādes mašīna ar mūžīgo dzinēju – barības nedrīkst pietrūkt ne minūti.
Pērkot arī jāpainteresējas, kāda bijusi slieku ēdienkarte pie iepriekšējiem saimniekiem. Radināt pie citas barības var pakāpeniski, pievienojot pamatbarībai ne vairāk par 20 procentiem.
Ivars: – Barību noteikti nedrīkst likt tik biezā slānī, ka nepagūst apēst. Reiz pārcentāmies ar āboliem. Raža bija liela, bērām, lai tik ēd, taču iznāca nelāgi: ābolu masa sāka rūgt, un laba tiesa slieku bija pagalam. Arī pārmērīgi salaistīt barību nevajag – purvā sliekas nedzīvo.
Tārpi – pagrabā, humuss – garāžā
Slieku dzīvoklis ir kaste. Tur tās barojas, vairojas un ražo biohumusu jeb sliekkompostu. Kastes katrs saimnieks var izvēlēties pēc savas patikšanas un rocības, tās var būt no koka (ar apakšā izurbtiem caurumiem) vai plastmasas. Ivars atzīst, ka plastmasas slieku māja ir nedaudz vieglāk cilājama un izberama – ar biohumusu piepildīta kaste sver vairākus desmitus kilogramu.
Sliekām saimnieki atvēlējuši siltu (gandrīz +20 °C) pagrabu blakus garāžai zem dzīvojamās ēkas. Tur tās visu gadu jūtas kā vasarā un rosās bez mitas. Pamatīgāka slieku aprūpe notiek reizi nedēļā, bet redz tās vai ik dienu, jo turpat pagrabā izvietoti arī sprosti ar paipaliņām, kas jāapkopj regulāri.
Slieku mājai veido vairākus stāvus. Pirmās kastes dibenā parasti ieklāj lapas, tad ieliek kilogramu slieku un barību (dažādus ietrūdējušus organiskas izcelsmes atkritumus), ko sliekas ar skubu pārstrādā. Kad slieku māja jau gandrīz pilna ar biohumusa bumbiņām, liek virsū nākamo, tajā ieber, izlīdzina un samitrina barību. Pa caurumiem visa sarkanā radība pārceļo uz jauno mītni, un cikls sākas no gala.
Saražoto biohumusu Ivars ber maisos, nes uz garāžu un krauj grēdā. Galvenokārt to izmanto paši savā dārzā, dāvina draugiem un paziņām.
Kalifornijas sarkanās sliekas vairojas milzīgā ātrumā. Ik pēc divām trim nedēļām slieka atstāj augsnē kokonu ar nobriedušām oliņām, no kurām izšķiļas jaunā paaudze – divi desmiti slieciņu, kas jau pēc pāris mēnešiem ir gatavas saimes kuplināšanai. Labvēlīgos apstākļos slieka var nodzīvot sešpadsmit gadu.
Dārzkopjiem un makšķerniekiem
Pasaulē ir aptuveni 200 slieku sugu, bet humusa ražošanā neviena no tām nespēj sacensties ar Kalifornijas sarkanajām – hibrīdu, ko pirms pusgadsimta radījuši ASV zinātnieki. Savukārt makšķernieku vidū iecienītākās sliekas ir dendrobenas (Eisenia veneta jeb Dendrobaena veneta) – lielākas un stingrākas par Kalifornijas sarkanajām, tāpēc vieglāk uzliekamas uz āķa. Divas stundas ūdenī tās ir aktīvas, bet desmit stundu saglabā dzīvību, tā piesaistot zivju uzmanību.
Taču sliekas ir arī pilnvērtīgs olbaltumvielu avots, daudzviet pasaulē tās pārstrādā miltos un izmanto kā proteīna bagātu piedevu mājlopu, putnu, kažokzvēru, zivju barībai. Pierādījies, ka slieku milti ir teicama starta barība zivju mazuļiem. Ja Latvijā īstenotos ideja par slieku proteīna ražotni, audzētāji varētu cerēt uz kārtīgu peļņu. Protams, tad šis bizness būtu jāattīsta pavisam citos mērogos.
Biohumusā ir visas augiem nepieciešamās barības vielas, dabiskās antibiotikas un daudz mikroorganismu, kas sekmē augšanu un attīstību. Tas satur pat vairāk organisko vielu nekā kūtsmēsli. Ik pa četriem gadiem iestrādājot augsnē biohumusu, kultūraugu ražību varot paaugstināt pat 5 – 8 reizes.
Ka biohumuss ir nepārvērtējams augšanas stimulators, pārliecinājusies arī Diāna Caune Vidrižu pagastā. Viņa no Tereškovičiem sliekas iegādājusies, lai ražotu biohumusu kazeņu mēslošanai. Daļa stādījuma saņēma minerālmēslus, daļa – biohumusu. Diāna stāsta, ka kazenes mēslotas arī caur lapām: uz spaini ūdens ņem 1 – 1,5 kg biohumusa un notur diennakti (ik pa laikam apmaisa, lai piekļūst skābeklis), tad izkāš un novilkumu ar muguras miglotāju izsmidzina uz augiem. Rezultāti patiešām ir pārsteidzoši: kazenēm, kas dabūjušas šo eliksīru, jaunie dzinumi aug spēcīgāki, arī ogas ir lielākas, turklāt ienākas agrāk – jau jūlija beigās.
Irēna piebilst – viņa ar biohumusa palīdzību tiekot pie tādiem tomātiem un zemenēm, ka varētu uz izstādi vest. Arī istabas puķēm tas patīk – tie aug veselīgi un skaistāk zied.
Slieku audzēšana vēršas plašumā. Ivaram kalendārā atzīmēti datumi, kad atbrauks pieteikušies klienti un cik kilogramu slieku vajadzēs. Tereškovičiem viņi nav tikai pircēji vai iespējamie konkurenti, bet domubiedri. Jo vairāk viņu būs, jo lielāka pārliecība, ka uzvarēs zaļais un veselīgais dzīvesveids. Tāpēc viņi nešaubīgi ir gatavi dalīties savā pieredzē.
***
Uzziņa
Kalifornijas sarkanās sliekas izveidotas ASV, Kalifornijas štatā. Šos dažādu sugu slieku hibridizācijas ceļā iegūtos posmtārpus var uzskatīt par unikālām organisko atkritumu pārstrādes fabrikām.
Diennaktī viena tonna slieku var pārstrādāt tonnu atkritumu.
Latvijas augsnēs sastopamās sliekas gadā dod tikai 4 – 6 paaudzes, turpretī Kalifornijas sarkanajām var būt 18 – 26, segtajās platībās – pat līdz 500 paaudzēm.
