Mīlestības āboli

Kā daudzi šodien ierasti kultūraugi, arī tomāti Eiropā ieceļojuši no Dienvidamerikas, kur dzeltenīgu un sārtu nokrāsu sugas aug gan savvaļā, gan kultivētas vēl seno maiju un acteku laikos. Uzskata, ka pirmos tomātus pārvedis spāņu ceļotājs un konkistadors Ernans Kortess pēc tam, kad 1521. gadā bija ieņēmis acteku valsts galvaspilsētu Tenočtitlānu. Tomēr tikpat labi tas varēja būt arī pats Amerikas atklājējs Kristofors Kolumbs. Puslīdz droši var sacīt vien to, ka tomātiem par pirmajām stabilajām mājām Eiropā kļuva Spānijas un Itālijas dārzi; vismaz pirmais 16. gadsimta sākumā tapušais šā auga apraksts atrodams Itālijā. Vidusjūras klimats tolaik ķiršu lieluma tomātu odziņām izrādījās piemērotākais.

Garšo kā vaboles
Līdz pat 18. gadsimtam Eiropā tomātus pārsvarā uzskatīja par krāšņumaugu, kas der dzīru galda izdaiļošanai vai erotiski medicīniskiem mērķiem, teiksim, kā afrodīzijs – toreiz domāja, ka tas rosina mīlas fantāzijas un iekāri. Tolaik sabiedrība bija noskaņota saskatīt tomātos pikanti sievišķīgas formas. Zinātņu vīri strīdējās, vai šī lieta vispār ir ēdama, un daļa no viņiem tās lietošanu pārtikā salīdzināja ar tārpu vai vaboļu ēšanu.
Tomāts kā ēdamlieta pirmo reizi pieminēts 1692. gadā Neapolē izdotā kulinārijas grāmatā, taču vēsturnieki spriež, ka autors receptes būs patapinājis no spāņiem. Viņi dārzeni bija pagaršojuši vēl agrāk, un Vidusjūras piekrastē 18. gadsimta beigās sarkanās ogas klātbūtne zupās, mērcēs un salātos nevienu vairs neizbrīnīja. Ar rosīgajiem spāņu kolonizatoriem tomāts tobrīd jau bija aizceļojis līdz Filipīnām un sācis Āzijas pakļaušanu. Savukārt Anglijā, Krievijā, vācu zemēs to vēl ilgi uzskatīja par neēdamu un indīgu. Lielās devās tomāts pat varot izraisīt nāvi! Aizspriedumu pamatā droši vien bija dažu aplamnieku mēģinājumi patērēt pārtikā tomātu lapas un negatavus, zaļus bumbuļus, kas patiešām nav ieteicami veselībai, jo satur glikoalkoloīdus un lielās devās izraisa organisma saindēšanos. 

Viņš ēd tomātu!
19. gadsimta 70. gadi ir lūzuma punkts cilvēces attieksmē pret tomātiem. Ap šo laiku sākās to plaša kultivēšana kā Eiropā, tā Amerikā. Lielbritānijā, kur 1596. gadā kāds angļu dārzkopis bija apgalvojis, ka tomātiem ir “pretīga piegarša”, 19. gadsimta otrajā pusē tos sāka stādīt siltumnīcās, tādējādi rādot piemēru, kā šo dārzeni veiksmīgi izaudzēt īsās vasarās. 1873. gadā tomāti tika uzskatīti par pietiekami cienījamiem, lai kļūtu par eksponātiem pasaules izstādē Vīnē. Ienākuši no Austrijas, Vācijas ēdienkartēs tie savu vietu iekaroja ap 1900. gadu. Tomēr vēl gadiem ilgi Eiropas ziemeļdaļā tomāts saglabājās kā diezgan ierobežotam ļaužu lokam pazīstama delikatese, kas ēdama vienīgi vārītā veidā. 19. gadsimta Vācijā populārais ceļojumu aprakstu autors Hanss Vahenhauzens Spānijas brauciena laikā gluži vai apstulba, redzot lauku puiku ēdam jēlu tomātu. Vahenhauzenu pārņēma tāds saviļņojums, ka viņš minētajai epizodei veltīja vairākas lappuses.  
Ļaužu bailes no tomātu radītiem veselības posta vai nāves draudiem patiešām ir apbrīnojamas. Vēl pagājušā gadsimta 30. gadu beigās Rietumeiropā zinātniskie institūti turpināja veikt rūpīgas analīzes, lai atkal un atkal patērētājiem apstiprinātu: tomāts ir derīgs uzturam un nav kaitīgs veselībai. Arī Latvijas presei nācās atbildēt uz tamlīdzīgiem jautājumiem. Jaunākās Ziņas 1936. gada oktobrī, reaģējot uz kārtējo lasītāju vēstuli, pacietīgi skaidroja: “Nenogatavojušies tomāti gan satur indi solanīnu, tomēr nogatavojušos augļos tas pilnīgi trūkst; arī nogatavinājot mākslīgi vēl negatavos tomātus, šī inde tomātos pilnīgi izzūd.”

Mēs no Īsnaudas
Šķitīs pārsteidzoši, taču Latvijā sastopamajās krievu, vācu un latviešu vārdnīcās un enciklopēdijās, kas iznākušas līdz Pirmajam pasaules karam, vārdu tomāts visdrīzāk neatradīsiet. Kāds tur brīnums, ka intriģējošs sludinājums 1898. gada 26. augusta žurnālā Zemkopis sacēla jautājumu gūzmu un pat ažiotāžu. Sludinājumā, ko ievietoja dārzkopis, vārdā P. Taubenbergs, bija teikts, ka togad Vitebskas guberņas Īsnaudā pie Ludzas apstādījis ar tomātiem vienu pūrvietu (0,371 hektāru) un guvis 800 rubļu tīras peļņas. “Lūdzu to ievērot šinīs laikos,” daudznozīmīgi piebilda Taubenberga kungs. Latviešu lauksaimnieki bija šokā. Tāda nauda! Zemkopja redakcijā sāka pienākt vēstules ar visdažādākajiem jautājumiem par jauno dārzeni. Pirmajā vietā neapšaubāmi bija: “Kas tomāti ir?” Bija dzirdēts, ka tos jau labu laiku audzē siltajos Ukrainas novados un Dienvidkrievijā ap Odesu, arī Lietuvā. Bet Latvijā? Jā, pavisam īsi tomāti tika pieminēti 1896. gada Baltijas dārzkopju kalendarī, un pa kādam stādam varēja sastapt “dažās muižās Kurzemē”, taču te tomēr bija runa par perspektīvu rūpalu tirgošanai, nevis naturālajai saimniecībai.
Plašāk tomātus lauka apstākļos Latvijā sāka audzēt ap 1909. gadu. Viena no pirmajām audzēšanas vietām bija Bulduru lauksaimniecības skola, bet siltumnīcās tie uz palikšanu iemājoja 20. gadu sākumā.