Kā daudzi šodien ierasti kultūraugi, arī tomāti Eiropā ieceļojuši no Dienvidamerikas, kur dzeltenīgu un sārtu nokrāsu sugas aug gan savvaļā, gan kultivētas vēl seno maiju un acteku laikos. Uzskata, ka pirmos tomātus pārvedis spāņu ceļotājs un konkistadors Ernans Kortess pēc tam, kad 1521. gadā bija ieņēmis acteku valsts galvaspilsētu Tenočtitlānu. Tomēr tikpat labi tas varēja būt arī pats Amerikas atklājējs Kristofors Kolumbs. Puslīdz droši var sacīt vien to, ka tomātiem par pirmajām stabilajām mājām Eiropā kļuva Spānijas un Itālijas dārzi; vismaz pirmais 16. gadsimta sākumā tapušais šā auga apraksts atrodams Itālijā. Vidusjūras klimats tolaik ķiršu lieluma tomātu odziņām izrādījās piemērotākais.
Garšo kā vaboles
Līdz pat 18. gadsimtam Eiropā
tomātus pārsvarā uzskatīja par krāšņumaugu, kas der dzīru galda
izdaiļošanai vai erotiski medicīniskiem mērķiem, teiksim, kā afrodīzijs –
toreiz domāja, ka tas rosina mīlas fantāzijas un iekāri. Tolaik
sabiedrība bija noskaņota saskatīt tomātos pikanti sievišķīgas formas.
Zinātņu vīri strīdējās, vai šī lieta vispār ir ēdama, un daļa no viņiem
tās lietošanu pārtikā salīdzināja ar tārpu vai vaboļu ēšanu.
Tomāts
kā ēdamlieta pirmo reizi pieminēts 1692. gadā Neapolē izdotā kulinārijas
grāmatā, taču vēsturnieki spriež, ka autors receptes būs patapinājis no
spāņiem. Viņi dārzeni bija pagaršojuši vēl agrāk, un Vidusjūras
piekrastē 18. gadsimta beigās sarkanās ogas klātbūtne zupās, mērcēs un
salātos nevienu vairs neizbrīnīja. Ar rosīgajiem spāņu kolonizatoriem
tomāts tobrīd jau bija aizceļojis līdz Filipīnām un sācis Āzijas
pakļaušanu. Savukārt Anglijā, Krievijā, vācu zemēs to vēl ilgi uzskatīja
par neēdamu un indīgu. Lielās devās tomāts pat varot izraisīt nāvi!
Aizspriedumu pamatā droši vien bija dažu aplamnieku mēģinājumi patērēt
pārtikā tomātu lapas un negatavus, zaļus bumbuļus, kas patiešām nav
ieteicami veselībai, jo satur glikoalkoloīdus un lielās devās izraisa
organisma saindēšanos.
Viņš ēd tomātu!
19.
gadsimta 70. gadi ir lūzuma punkts cilvēces attieksmē pret tomātiem. Ap
šo laiku sākās to plaša kultivēšana kā Eiropā, tā Amerikā.
Lielbritānijā, kur 1596. gadā kāds angļu dārzkopis bija apgalvojis, ka
tomātiem ir “pretīga piegarša”, 19. gadsimta otrajā pusē tos sāka stādīt
siltumnīcās, tādējādi rādot piemēru, kā šo dārzeni veiksmīgi izaudzēt
īsās vasarās. 1873. gadā tomāti tika uzskatīti par pietiekami
cienījamiem, lai kļūtu par eksponātiem pasaules izstādē Vīnē. Ienākuši
no Austrijas, Vācijas ēdienkartēs tie savu vietu iekaroja ap 1900. gadu.
Tomēr vēl gadiem ilgi Eiropas ziemeļdaļā tomāts saglabājās kā diezgan
ierobežotam ļaužu lokam pazīstama delikatese, kas ēdama vienīgi vārītā
veidā. 19. gadsimta Vācijā populārais ceļojumu aprakstu autors Hanss
Vahenhauzens Spānijas brauciena laikā gluži vai apstulba, redzot lauku
puiku ēdam jēlu tomātu. Vahenhauzenu pārņēma tāds saviļņojums, ka viņš
minētajai epizodei veltīja vairākas lappuses.
Ļaužu bailes no
tomātu radītiem veselības posta vai nāves draudiem patiešām ir
apbrīnojamas. Vēl pagājušā gadsimta 30. gadu beigās Rietumeiropā
zinātniskie institūti turpināja veikt rūpīgas analīzes, lai atkal un
atkal patērētājiem apstiprinātu: tomāts ir derīgs uzturam un nav kaitīgs
veselībai. Arī Latvijas presei nācās atbildēt uz tamlīdzīgiem
jautājumiem. Jaunākās Ziņas 1936. gada oktobrī, reaģējot uz kārtējo
lasītāju vēstuli, pacietīgi skaidroja: “Nenogatavojušies tomāti gan
satur indi solanīnu, tomēr nogatavojušos augļos tas pilnīgi trūkst; arī
nogatavinājot mākslīgi vēl negatavos tomātus, šī inde tomātos pilnīgi
izzūd.”
Mēs no Īsnaudas
Šķitīs pārsteidzoši, taču Latvijā
sastopamajās krievu, vācu un latviešu vārdnīcās un enciklopēdijās, kas
iznākušas līdz Pirmajam pasaules karam, vārdu tomāts visdrīzāk
neatradīsiet. Kāds tur brīnums, ka intriģējošs sludinājums 1898. gada
26. augusta žurnālā Zemkopis sacēla jautājumu gūzmu un pat ažiotāžu.
Sludinājumā, ko ievietoja dārzkopis, vārdā P. Taubenbergs, bija teikts,
ka togad Vitebskas guberņas Īsnaudā pie Ludzas apstādījis ar tomātiem
vienu pūrvietu (0,371 hektāru) un guvis 800 rubļu tīras peļņas. “Lūdzu
to ievērot šinīs laikos,” daudznozīmīgi piebilda Taubenberga kungs.
Latviešu lauksaimnieki bija šokā. Tāda nauda! Zemkopja redakcijā sāka
pienākt vēstules ar visdažādākajiem jautājumiem par jauno dārzeni.
Pirmajā vietā neapšaubāmi bija: “Kas tomāti ir?” Bija dzirdēts, ka tos
jau labu laiku audzē siltajos Ukrainas novados un Dienvidkrievijā ap
Odesu, arī Lietuvā. Bet Latvijā? Jā, pavisam īsi tomāti tika pieminēti
1896. gada Baltijas dārzkopju kalendarī, un pa kādam stādam varēja
sastapt “dažās muižās Kurzemē”, taču te tomēr bija runa par perspektīvu
rūpalu tirgošanai, nevis naturālajai saimniecībai.
Plašāk tomātus
lauka apstākļos Latvijā sāka audzēt ap 1909. gadu. Viena no pirmajām
audzēšanas vietām bija Bulduru lauksaimniecības skola, bet siltumnīcās
tie uz palikšanu iemājoja 20. gadu sākumā.
