Adventes vainagam, ar kuru Ziemassvētku gaidīšanas laikā rotājam
parādes durvis, savas darbavietas un dzīvokļus, nav nemaz tik sena
vēsture. Ja Ziemassvētku eglītei, kura pēc vienas no leģendām pirmo
reizi uzstādīta Rīgā, ir vismaz 500 gadu sena vēsture, tad Adventes
vainags ir daudz jaunāks – tikai 180 gadus vecs.
Šogad visiem tik labi zināmais Adventes vainags svin savu 180. dzimšanas dienu. Interesanti, ka pirmsākums tas nebija apļa, bet gan krusta formā un četru svecīšu vietā bija 23.
Jāteic, ka pirmais Adventes vainags bija acīmredzami savādāks nekā šodien redzamie – tam bija nevis četras, bet gan 23 svecītes, un tas nebija vis apļa, bet gan krusta formā.
Pirmo Adventes vainagu 1833. gadā Hamburgā (Vācija) izveidoja evaņģēliskās baznīcas garīdznieks Jānis Hinriks Vicherns, kurš bija nodibinājis tā saucamo Skarbo māju („Rauhe Haus”) – patversmi pabērniem un grūti audzināmiem pusaudžiem. Vicherns mēģināja šos bērnus pāraudzināt no nekārtīga uz kārtīgu dzīvesveidu. Viņa mērķis bija tos ievest „apsolītajā zemē”, kur valda kārtība, mīlestība un savstarpēja uzticība, raksta Latvijas katoļu baznīcas portāls katedrale.lv.
Uzsākot adventa laiku, mācītājs Vicherns 1833. gadā kopā ar saviem bāreņiem un pusaudžiem izpušķoja koka krustu ar egļu zariem un 23 svecēm, jo togad Adventes laiks ilga 23 dienas (pirmā Advente ir ceturtā svētdienā pirms 24. decembra vakara un tādēļ Ziemassvētku gaidīšanas laiks katru gadu atšķiras par pāris dienām). Tas bija pirmais Adventes vainags ne tikai Vācijā, bet arī pasaulē. Tā šī simboliskā tradīcija sāka savu garo ceļojumu pa dažādām Eiropas un aizjūras zemēm.
Kopš tā laika Advente ir tikusi svinēta dažādi. 23 raibās sveces ar laiku aizvietoja ar četrām baltām – svētdienas svecēm, bet pārējām Adventes dienām, izņemot svētdienas, piešķīra sarkanas sveces. Baltās sveces simbolizēja svētdienu – prieka un augšāmcelšanās dienu. Tāpat pamazām pušķoto koka krustu aizvietoja ar zaļu egļu zaru vītu vainagu, ko rotāja četras sveces – katrai Adventes svētdienai viena.
1833. gadā mācītājs Vicherns kopā ar saviem bērniem katru vakaru sapulcējās patversmes plašajā priekšnamā pie ar svecēm un egļu zariem izpušķotā krusta, kas bija pirmais Adventes vainags, un katru vakaru aizdedzināja vienu sveci. Nepagāja ilgs laiks, un šī ideja tika pārņemta un ieviesta draudzes dzīvē un atsevišķās ģimenēs. Tā Adventes vakari četru sveču gaismā kļuva par pārdomu vakariem un par sagatavošanos Ziemassvētkiem - Kristus dzimšanas svētkiem.
Šodien reti kurš vairs atceras Adventa vainaga izcelšanās vēsturi, bet visi zina, ka tam jābūt. Svētku gaidītāji ne tikai paši izgatavo un pērk Adventa vainagus, bet arī skatās, kādi tie padevušies kaimiņiem un rīko pat mācības, kā pareizi pagatavot Adventa vainagus. Arī Latvijā...
Līdz 25. decembrim, kad līdz ar pirmo Ziemassvētku atnākšanu arī beigsies Adventes laiks, ievērojamā latgaliešu katoļu priestera un sabiedriskā darbinieka Franča Trasuna (1864 - 1926) muzejā „Kolnasāta” Rēzeknes novada Sakstagala pagastā ir skatāma vietējā amatnieka Pētera Prikuļa darināto Adventes vainagu izstāde. Tajā arī var uzzināt, ka 2013. ir arī šī svētku simbola jubilejas gads.
Savukārt rīdzinieki var doties uz Pārdaugavu – Kandavas ielu, kur Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā līdz 5. janvārim ir skatāma izstāde „Pušķojam Ziemassvētkus”, kurā apskatāmi Adventes vainagi un dažādi Ziemassvētku rotājumi no dabas materiāliem. Šīs nedēļas nogalē – 21. un 22. decembrī - tur notiek arī Ziemassvētku rotājumu darināšanas paraugdemonstrējumi (pulksten 13.00) un meistarklases (pulksten 16.00), kā gatavot Ziemassvētku rotājumus. Tāpat LU Botāniskajā dārzā šajās dienās ir iespēja iegādāties gan svētku rotājumus, gan dažādus dabas materiālus to gatavošanai.
Iespējams, ka ar laiku arī Latvijas vārdu varēs ierakstīt Adventes vainagu vēstures grāmatā, jo pie mums top viens no lielākajiem Adventa vainagiem Eiropā, kuru mēs varam pagūt ne tikai aplūkot, bet arī izpušķot ar savu rotājumu līdz Zvaigznes dienai – 6. janvārim pie Skultes luterāņu baznīcas Limbažu novadā. Tur jau otro gadu pēc kārtas tapis Latvijā lielākais Adventes vainags. Ja pērn vainaga ārējais diametrs bija 19 metri, tad šogad tas jau sasniedzis 21 metru. To pie vietējās luterāņu baznīcas savijuši ne tikai baznīcēni, bet arī pārējie pagasta iedzīvotāji.
Šogad visiem tik labi zināmais Adventes vainags svin savu 180. dzimšanas dienu. Interesanti, ka pirmsākums tas nebija apļa, bet gan krusta formā un četru svecīšu vietā bija 23.
Jāteic, ka pirmais Adventes vainags bija acīmredzami savādāks nekā šodien redzamie – tam bija nevis četras, bet gan 23 svecītes, un tas nebija vis apļa, bet gan krusta formā.
Pirmo Adventes vainagu 1833. gadā Hamburgā (Vācija) izveidoja evaņģēliskās baznīcas garīdznieks Jānis Hinriks Vicherns, kurš bija nodibinājis tā saucamo Skarbo māju („Rauhe Haus”) – patversmi pabērniem un grūti audzināmiem pusaudžiem. Vicherns mēģināja šos bērnus pāraudzināt no nekārtīga uz kārtīgu dzīvesveidu. Viņa mērķis bija tos ievest „apsolītajā zemē”, kur valda kārtība, mīlestība un savstarpēja uzticība, raksta Latvijas katoļu baznīcas portāls katedrale.lv.
Uzsākot adventa laiku, mācītājs Vicherns 1833. gadā kopā ar saviem bāreņiem un pusaudžiem izpušķoja koka krustu ar egļu zariem un 23 svecēm, jo togad Adventes laiks ilga 23 dienas (pirmā Advente ir ceturtā svētdienā pirms 24. decembra vakara un tādēļ Ziemassvētku gaidīšanas laiks katru gadu atšķiras par pāris dienām). Tas bija pirmais Adventes vainags ne tikai Vācijā, bet arī pasaulē. Tā šī simboliskā tradīcija sāka savu garo ceļojumu pa dažādām Eiropas un aizjūras zemēm.
Kopš tā laika Advente ir tikusi svinēta dažādi. 23 raibās sveces ar laiku aizvietoja ar četrām baltām – svētdienas svecēm, bet pārējām Adventes dienām, izņemot svētdienas, piešķīra sarkanas sveces. Baltās sveces simbolizēja svētdienu – prieka un augšāmcelšanās dienu. Tāpat pamazām pušķoto koka krustu aizvietoja ar zaļu egļu zaru vītu vainagu, ko rotāja četras sveces – katrai Adventes svētdienai viena.
1833. gadā mācītājs Vicherns kopā ar saviem bērniem katru vakaru sapulcējās patversmes plašajā priekšnamā pie ar svecēm un egļu zariem izpušķotā krusta, kas bija pirmais Adventes vainags, un katru vakaru aizdedzināja vienu sveci. Nepagāja ilgs laiks, un šī ideja tika pārņemta un ieviesta draudzes dzīvē un atsevišķās ģimenēs. Tā Adventes vakari četru sveču gaismā kļuva par pārdomu vakariem un par sagatavošanos Ziemassvētkiem - Kristus dzimšanas svētkiem.
Šodien reti kurš vairs atceras Adventa vainaga izcelšanās vēsturi, bet visi zina, ka tam jābūt. Svētku gaidītāji ne tikai paši izgatavo un pērk Adventa vainagus, bet arī skatās, kādi tie padevušies kaimiņiem un rīko pat mācības, kā pareizi pagatavot Adventa vainagus. Arī Latvijā...
Līdz 25. decembrim, kad līdz ar pirmo Ziemassvētku atnākšanu arī beigsies Adventes laiks, ievērojamā latgaliešu katoļu priestera un sabiedriskā darbinieka Franča Trasuna (1864 - 1926) muzejā „Kolnasāta” Rēzeknes novada Sakstagala pagastā ir skatāma vietējā amatnieka Pētera Prikuļa darināto Adventes vainagu izstāde. Tajā arī var uzzināt, ka 2013. ir arī šī svētku simbola jubilejas gads.
Savukārt rīdzinieki var doties uz Pārdaugavu – Kandavas ielu, kur Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā līdz 5. janvārim ir skatāma izstāde „Pušķojam Ziemassvētkus”, kurā apskatāmi Adventes vainagi un dažādi Ziemassvētku rotājumi no dabas materiāliem. Šīs nedēļas nogalē – 21. un 22. decembrī - tur notiek arī Ziemassvētku rotājumu darināšanas paraugdemonstrējumi (pulksten 13.00) un meistarklases (pulksten 16.00), kā gatavot Ziemassvētku rotājumus. Tāpat LU Botāniskajā dārzā šajās dienās ir iespēja iegādāties gan svētku rotājumus, gan dažādus dabas materiālus to gatavošanai.
Iespējams, ka ar laiku arī Latvijas vārdu varēs ierakstīt Adventes vainagu vēstures grāmatā, jo pie mums top viens no lielākajiem Adventa vainagiem Eiropā, kuru mēs varam pagūt ne tikai aplūkot, bet arī izpušķot ar savu rotājumu līdz Zvaigznes dienai – 6. janvārim pie Skultes luterāņu baznīcas Limbažu novadā. Tur jau otro gadu pēc kārtas tapis Latvijā lielākais Adventes vainags. Ja pērn vainaga ārējais diametrs bija 19 metri, tad šogad tas jau sasniedzis 21 metru. To pie vietējās luterāņu baznīcas savijuši ne tikai baznīcēni, bet arī pārējie pagasta iedzīvotāji.
