11 Augustā, Otrdiena
Sirdspriekam :

Valsts svētku - 18.novembra - lirika

Sirdspriekam » Dzeja

Palielināt Samazināt 26 Jūl 2010 , 10:08

Valsts svētku - 18.novembra - lirika

Svētku lirika

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,

Kaut man kabatā pases un kartes,

jo es zinu, ka jābūt man Latvijā

augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,

jo bez manis tur neizdīgs bekas,

jo bez manis rakstītās kamanās

Ziemsvētki neatbrauks -

pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,

kaut man kabatā vīzas un hartas,

jo es zinu, ka jābūt man Latvijā

janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,

jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,

jo bez manis drebošā kumeļā

Jānītis neatjās -

pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,

kaut man kabatā pases un kartes,

jo es zinu, ka jābūt man Latvijā

septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,

jo bez manis sals pekaiņiem pekas,

jo bez manis svecītes krastmalā

vēji nopūtīs -

tādas būs, pasaulīt, sekas.

/Māra Zālīte/

Tik skaistu kalnu mums nav

Mums mākoņi dzimst uz zemes

Blakām vītola atvasēm

Blakām stirnas bērniem

Un kad mākoņi salasās debesīs

Tie ir tie mūsu kalni

Kur mums augstu un balti domāt

Tāpat kā visiem citiem

/Knuts Skujenieks/

Tavi bērni skrien pretī tev

un vienlaikus prom no tevis,

un tikai viņi tā spēj.

Tavi bērni skrien kopā ar tevi,

un tu stāvi kopā ar viņiem,

un tikai tu tā spēj.

/Jānis Elsbergs/

Tās lepnās liepas pēc lietus

ne vaimanāt vairs ne draudēt

tās lepnās liepas pēc lietus

zem tām nevar pašcieņu zaudēt

tās lepnās liepas pēc lietus

tās vairāk ir nekā mājas

tās lepnās liepas pēc lietus

meita māte un sieva

tās lepnās liepas pēc lietus

tās atnes vēsti no dieva

to mūžīgo vēsti vienu

to mūžīgo labudienu

/Knuts Skujenieks/

nāc pasēdi pie ugunskura

par maizi mutē dziesma mums

un visus vienā mūrī tura

mūs svēts un negants izmisums

nāc atliec plecus stājā staltā

kur augstu pāri galvām kārts

zied mūsu klusums svītrā baltā

dun mūsu sauciens asinssārts

nāc šajā rītā uzvarētā

nāc talkā ugunskuru dzēst

lai varam katrs savā sētā

mēs smago brīves nastu nest

/Knuts Skujenieks/

Dzimtene un tāle

Tu trauci tālē, tāle tevi sauc.

Velk nezināmais saldi vilinādams. -

Ar varu brīnišķu tu tieci rauts,

tev šķiet: nekas nav augstāk par to stādāms,

tu padodies tam akli, nedomādams. -

Tu aizej! Bet atceries šo, draugs:

tur tev par tāli dzimtene kļūs tava!

Un brīdis nāks, kad viņa tevi sauks,

tu pagursi - tik sauciens šis būs jauks;

viss sāks tev apnikt, kas no viņas nava,

ne zelts vairs valdzinās, ne lēta slava.

Viens vienīgs burvīgs sapnis dvēselē tev plauks,

tik saldi nezināms, kaut sen viszināmais.

Un tas būs: Dzimtene, tās saule, vējš un gaiss,

un tavas latvju mēles maigums burvīgais --

Un nebūs miera, līdz tos atkal gūsi, draugs.

/Fricis Bārda/

Daudz, ļoti daudz mums latviešiem ir dziesmu.

Bet, kad pie Dieva griežas visa tauta,

Tad skaņas īstākās, visvienkāršākās

Skan vienā dziesmā, mazā mīļā dziesmā,

Kas izauga no dziesmiņas par himnu.

Skan līdz šī svētā tautas likteņiem.

No zemes izdzītam, vēl latvietim

Sirds atspirgt spēj, kad lūdzas viņš un dzied:

Dievs, svētī Latviju!

/Pēteris Ērmanis/

Bērnam

Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,

Savu tēvuzemi vēro tā,

Ka lai viņas mīļā, mīļā seja

Mūžam paliek tavā atmiņā.

Tad tu vari svešās malās doties

Pāri zemēm, jūrām, ilgu dzīts, -

Tēvuzemei nekad nezudīsi,

Jo kā talismans tā būs tev līdz.

Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm, -

Katrs mīļās mātes vārds ir svēts.

Lai šās lokanās un maigās skaņas

Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.

Tad kā vīrs tu vari svešām balsīm

Savas ausis plaši vaļā vērt, -

Mātes valoda tev būs tas zobens,

Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.

/Jānis Jaunsudrabiņš/

Un iešu par maziņo

un ja tu gribi līdzi

ar vāveres nadziņu

ieskrāpē līdz sirdij

Dienas piepūšas un plīst / mākoņi

tik skrien un līst / nedzirdi tu vairs neko / muļķības

pa radio / vilciens tevi izseko / nosvīst rūts

kad noklepojies / svītras garām aizjoņo / zaļas kokiem

baltas mājām / paldies / es labāk iešu kājām

Iešu par maziņo

un ja tu gribi līdzi

ar vāveres nadziņu

ieskrāpē līdz sirdij.

/Andris Akmentiņš/

Krustnagliņas pret depresiju,

rozmarīns pret aukstu elpu,

maize skapī smaida pret sviestu,

vīns ar olīvām grūstās pa telpu,

lampa vilina smēķa dūmu,

tējas garaiņi maisās pa starpu,

nazis, iesprucis bļodiņas baltumā,

čukstoši, sēcoši sūdzas par darbu –

galds starp mums tā kā lidmašīna,

aizver acis: mākonim, čau,

nosauksim to par mīlestību

labāka vārda pagaidām nav.

/Inga Gaile/

Atkal ir mūsu zemē ziema.

Meitenes uzvelk biezos vateņus,

sakniedē lūpas un dzer,

pelēki pirksti ložņā pa ielām,

dzēšot laternu cigārus,

ķermeņi sastingst līdzīgi Mildai

un apcer 700 gadu verdzību,

kāds nerunā vairs ne vārda.

Izšķīst sapņi tējas krūzēs,

un dejas saslimst ar vilnas zeķēm.

Atkal ir mūsu zemē ziema,

dzīvība sastingst ar pulti rokās.

Mēs neticam sniega baltumam,

bet tomēr zem tā ir asinis,

un šonakt dzims bērni

un brēks pretī debesu lokam.

Es nojaušu dīvainu siltumu

visām šīm skuķēm zem ādas,

visiem šiem brangajiem dzērājiem.

Es, es, es laižos ar pliku dibenu

lejup pa Bastejkalnu,

es spogulim saku – tu,

es meitenēm saku – ir diena,

būs pavasaris caur ziemu.

Brangs pavasaris, kurkuļu krūtīm,

un smaržu, kas aizsitīs elpu,

mēs esam nezudīs paaudze,

kas sasildīs ziemas telpu,

kas atradīs vārdus,

iededzinātus uz pilsētas krūtīm:

elpo, kaut arī grūti,

jo blakus zem tilta vīri kurina ugunskuru,

no katra sīkākā sapņa attinot sarkanu buru,

man sāp, man nesāp, man vienalga,

ķermenis iekšā trīc,

katras lūpas ir durvis uz rītu,

cik banāls šis dzejolīt’s.

/Inga Gaile/

izspļauj visu visu

ko tev sarūpējusi žults

trāpi ministram

bet pasargā karogu

viņš ir tik skaists

/Knuts Skujenieks/

Es neatsakos no draugiem

Arī tad ja tie dzer

Es neatsakos no gaismas

Arī tad ja tās nav

Es atceros būdas tumsā

Līķbālos aveņu stiebrus

Tie noteikti ilgojās saules

Es negribu nodot biedrus

Ko dzīve ir izdzērusi

Sausus kā vītušus ziedus

/Klāvs Elsbergs/

Nu, lūk, te nu es esmu.

Atbildīga par visu saldo izvēli.

Ziema būs ļoti gara,

ietinies draugu smieklos un raudi tumsā pret vēju,

jo tev ir tā vieglā maska, kas vienmēr smaržo pēc jūras,

kurā nolaižas pārnakšņot lidmašīnas,

un dažām ir sārtās buras,

nerādi viņiem rītos rokas,

viss sadzīs un būs atkal skaisti,

un nav jau arī tik slikti,

vienkārši godīgi sāp.

Bet laternas ir tai kalnā,

Kurā tu atkal kāp.

/Inga Gaile/

Sabiedriskā trijolīte

Es drusku pacīnīšos arī citu labā

Bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt

Kaut padomnieki manu pauri knābā

Es drusku pacīnīšos arī citu labā

Es nelūrēšu tikai savā nabā

Kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt

Es drusku pacīnīšos arī citu labā

Bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt

/Klāvs Elsbergs/

Sargi ādu no mazām dienām

Sargi ādu kā jaunava godu

Āda ir tava tēvzeme latvieti

Sargi to cieši un negāz podus

Tupi un turies un nelien kur nevajag

Mazgājies melos un bailēs kā pienā

Tādas ir mūsu ieražas senajās

Sargi ādu no mazām dienām

/Klāvs Elsbergs/

Nav jau nekas liels no tās

patiesības.

Tikai divas milzīgas acis.

Un ko man darīt?

Es skatos

patiesībai

acīs.

/Jānis Elsbergs/

Uz dzejas lasījumu atnāca eņģelis, atnāca politiķis, divi senlatvieši un prieks, atnāca rudens čaukstošās lapas ar avotu acīm, atnāca dīvaina gaisma, atnāca pirmais sniegs,

atnāca jauna dziesma un gaidīja, kad to sacīs.

Cēlās meitene – balta liesma, cēlās meitene – balta diena,

cēlās meitene – dusmu un sarkanu ābolu māsa,

es esmu, viņa sacīja smejot,

es esmu, viņa čukstēja raudot,

es esmu, pāri tiltiem ejot, vasaras vakaru krāsa,

es nolīšu uz jūsu palodzēm, aiz kurām dus mazi bērni,

kur lilijas smaržo tik saldi kā Havanas nakšu rums,

es noglāstu sieviešu krūtis, kas noliecas, cepot maizi,

es degu uz rokām vīriem, kad izkvēlo ugunskurs,

es esmu, jo pasaule manī, caur jums izdzied jaunu dienu,

baltu dzīvības spēku, klusēt un mierīgi būt,

ar vienkāršu elpas dvašu, ar mēles pieskārienu,

es stāstīšu caur jūsu lūpām, kā bailes zūd.

Es esmu, tu esi, mēs esam, cik viegla ir valoda, dzīva,

Kā paisums, kā rīta gaisma pār mierīgi guļošiem,

mēs dzīvosim tā kā jūra no mīlestības un plašuma,

mēs dzīvosim pēdējo reizi,

tas nozīmē – mūžīgi.

/Inga Gaile/

Vējš visas grumbiņas izlīdzina un acīs iededzina bākas,

mēs esam uz klāja, mēs esam uz ceļa, mēs atrodam aku un dzīvot sākam,

mēs izdzīvosim, lai pateiktu „mīlam”, mēs izdzīvosim, lai pateiktu

„nākam”, jo tikai pašā virsotnē redzams, ka tas ir tikai un vienīgi

sākums, čirkst zvirbuļi, griežas akas vinča, no zaļas zāles bēg rīta rasa,

nāk cauri miglai bērniņš uz māju un tikai skatās, kāds ogas lasa, no rīta

virtuvē smaržo rudens, un aitu suņi sarej dienu, pār laukiem brien vīrs,

viņam galvā ir sieviete, meitene sēž krastmalā viena, ar vēja izpurinātiem

matiem, ar akmentiņiem un izturību, ar lielu cerību, ar lielu spītību, ar

siltām rokām un mīlestību.

/Inga Gaile/

Tēvzemes bēdas

Es esmu svabads vīrs,

Un nespiež mani nekas.

Tik manas tēvzemes bēdas

Man nakti nedod miera.

Es klausos trokšņus, kas draud,

Es dzirdu, kas sūdz un kas raud.

Es esmu svabads vīrs,

Un nespiež mani nekas.

Tik manas tēvzemes bēdas

Man nakti nedod miera.

Viņas posts manim sāp,

Viņas kauns mani dzeļ.

Ak, darāt, ko vajag darīt,

Lai laime Latvijā zeļ.

/ Kārlis Skalbe/

Kas savu dvēseli grib atdot ķīlā

Par savu mīļo tēvzemi un draugu?

Ir vienaldzīgo daudz, kas negrib sadegt mīlā.

Ar skumjām acīm dzīvē apkārt raugu.

Kas nejūt mīlu, nepazīst ar naidu.

Par to, ko mīlu, savas bultas raidu,

Par rētām pateicos ar klusu smaidu.

/Kārlis Skalbe/

Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).

Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.

Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.

Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.

Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.

/Klāvs Elsbergs/

Nesēdiet dīkā

Zem savām ābelēm.

Tas ābols,

Kam jākrīt uz pakauša,

Jau uzkrita Ņūtonam.

Un tagad,

Cik ābolu

Un cik pakaušu, nav no svara.

Nesēdiet dīkā!

Vai tad jūs neredzat,

Cik daudz

Neābolu

Krīt jums garām?

Ielauž būdiņu jumtus,

Patvertņu betonus

Un cilvēku

Galvaskausus?

Ar pretenziju –

Lauzt laimei

Garozu.

Nesēdiet.

Celieties kājās.

To, kas zem ābelēm

Jādara,

Ņūtons ir padarījis.

Mums, kājās piecēlušamies,

jāskatās,

ko var padarīt

zem padebešiem,

lai senču atklātā

gravitācija

neizrādītos

nevajadzīga.

/Ojārs Vācietis/

Es tēvu zemei noliecos par visām viņas mokām,

Par brāļiem, kaujās kritušiem, par mīļām mātes rokām.

Es tēvu zemei noliecos par viņas sāpju tēlu,

Par tautu tumsas verdzībā, par katru viņas dēlu.

Un karsdams saucu svešumā: Dievs, vienu garu lemi:

Vest galā tēvu cīniņu par brīvu valsti, zemi.

Un atskan visā pasaulē: mēs jauni zvani esam,

Mēs savas zemes brīvību un valsti sirdīs nesam!

/Andrejs Eglītis/

Dziesma ir - tautas karogs

Elpas un valodas mastā;

Kamēr tas priekšā staros,

Paliksim šajā krastā,

Aizejot laimē vai postā,

Arī krītot, kā krita

Miljoni dzīvības ostā,

Kuriem nav piemiņas citas.

Dziesma ir – tautas karogs

Elpas un dvēseles mastā;

Nemirstīgs allaž tas staros

Šajā un mūžības krastā.

/Imants Auziņš/

Karogs

Pūšat, taures, skanat, zvani, saule, plašu gaismu lej!

Karogs sarkanbaltisarkans vējos atraisījies skrej.

Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem, sauc arvienu dzirdamāk,

Lai no mājām, lai no namiem, lai no kapiem ārā nāk,

Pildās bargiem tēliem ielas, pildās bālām ēnām gaiss,

Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.

Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,

Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.

Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.

Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!

/Edvarts Virza/

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 2514 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 26 Jūlijā 2010

Skatīts : 7543 reizes

Avots : http://www.trisdarbi.lv/vestijums.php

Birkas : valsts, dzeja, svētku, svētki, novembra, Lirika, novembris, svētkos, dzejoļi

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
  • Serģis atgriezīsies motokrosā

  • Strādājošiem vecākiem bērnu pabalstu vairs nemaksās

  • Šķiršanās gultā. Bez drāmas

Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Vispārēju atzinību ir pelnījis tas, kas apvienojis patīkamo ar derīgo.
-- Horācijs

"Liepājas brāļi" ar dziesmu pateicas mediķiem

  • Visi aktuālie video
  • 11 Augustā vēsturē

    Vai jūsu paziņu lokā atrodas kāds, kurš nemaksā nodokļus?
    Atbildes: 46
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV