Svētku lirika
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
Kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki neatbrauks -
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās -
pasaulīt, tādas būs sekas.
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs -
tādas būs, pasaulīt, sekas.
/Māra Zālīte/
Tik skaistu kalnu mums nav
Mums mākoņi dzimst uz zemes
Blakām vītola atvasēm
Blakām stirnas bērniem
Un kad mākoņi salasās debesīs
Tie ir tie mūsu kalni
Kur mums augstu un balti domāt
Tāpat kā visiem citiem
/Knuts Skujenieks/
Tavi bērni skrien pretī tev
un vienlaikus prom no tevis,
un tikai viņi tā spēj.
Tavi bērni skrien kopā ar tevi,
un tu stāvi kopā ar viņiem,
un tikai tu tā spēj.
/Jānis Elsbergs/
Tās lepnās liepas pēc lietus
ne vaimanāt vairs ne draudēt
tās lepnās liepas pēc lietus
zem tām nevar pašcieņu zaudēt
tās lepnās liepas pēc lietus
tās vairāk ir nekā mājas
tās lepnās liepas pēc lietus
meita māte un sieva
tās lepnās liepas pēc lietus
tās atnes vēsti no dieva
to mūžīgo vēsti vienu
to mūžīgo labudienu
/Knuts Skujenieks/
nāc pasēdi pie ugunskura
par maizi mutē dziesma mums
un visus vienā mūrī tura
mūs svēts un negants izmisums
nāc atliec plecus stājā staltā
kur augstu pāri galvām kārts
zied mūsu klusums svītrā baltā
dun mūsu sauciens asinssārts
nāc šajā rītā uzvarētā
nāc talkā ugunskuru dzēst
lai varam katrs savā sētā
mēs smago brīves nastu nest
/Knuts Skujenieks/
Dzimtene un tāle
Tu trauci tālē, tāle tevi sauc.
Velk nezināmais saldi vilinādams. -
Ar varu brīnišķu tu tieci rauts,
tev šķiet: nekas nav augstāk par to stādāms,
tu padodies tam akli, nedomādams. -
Tu aizej! Bet atceries šo, draugs:
tur tev par tāli dzimtene kļūs tava!
Un brīdis nāks, kad viņa tevi sauks,
tu pagursi - tik sauciens šis būs jauks;
viss sāks tev apnikt, kas no viņas nava,
ne zelts vairs valdzinās, ne lēta slava.
Viens vienīgs burvīgs sapnis dvēselē tev plauks,
tik saldi nezināms, kaut sen viszināmais.
Un tas būs: Dzimtene, tās saule, vējš un gaiss,
un tavas latvju mēles maigums burvīgais --
Un nebūs miera, līdz tos atkal gūsi, draugs.
/Fricis Bārda/
Daudz, ļoti daudz mums latviešiem ir dziesmu.
Bet, kad pie Dieva griežas visa tauta,
Tad skaņas īstākās, visvienkāršākās
Skan vienā dziesmā, mazā mīļā dziesmā,
Kas izauga no dziesmiņas par himnu.
Skan līdz šī svētā tautas likteņiem.
No zemes izdzītam, vēl latvietim
Sirds atspirgt spēj, kad lūdzas viņš un dzied:
Dievs, svētī Latviju!
/Pēteris Ērmanis/
Bērnam
Raugies, bērns, ar savām gaišām acīm,
Savu tēvuzemi vēro tā,
Ka lai viņas mīļā, mīļā seja
Mūžam paliek tavā atmiņā.
Tad tu vari svešās malās doties
Pāri zemēm, jūrām, ilgu dzīts, -
Tēvuzemei nekad nezudīsi,
Jo kā talismans tā būs tev līdz.
Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm, -
Katrs mīļās mātes vārds ir svēts.
Lai šās lokanās un maigās skaņas
Dus kā zvans, sirds dzelmēs nogremdēts.
Tad kā vīrs tu vari svešām balsīm
Savas ausis plaši vaļā vērt, -
Mātes valoda tev būs tas zobens,
Ar ko ļaunus mezglus pušu cērt.
/Jānis Jaunsudrabiņš/
Un iešu par maziņo
un ja tu gribi līdzi
ar vāveres nadziņu
ieskrāpē līdz sirdij
Dienas piepūšas un plīst / mākoņi
tik skrien un līst / nedzirdi tu vairs neko / muļķības
pa radio / vilciens tevi izseko / nosvīst rūts
kad noklepojies / svītras garām aizjoņo / zaļas kokiem
baltas mājām / paldies / es labāk iešu kājām
Iešu par maziņo
un ja tu gribi līdzi
ar vāveres nadziņu
ieskrāpē līdz sirdij.
/Andris Akmentiņš/
Krustnagliņas pret depresiju,
rozmarīns pret aukstu elpu,
maize skapī smaida pret sviestu,
vīns ar olīvām grūstās pa telpu,
lampa vilina smēķa dūmu,
tējas garaiņi maisās pa starpu,
nazis, iesprucis bļodiņas baltumā,
čukstoši, sēcoši sūdzas par darbu –
galds starp mums tā kā lidmašīna,
aizver acis: mākonim, čau,
nosauksim to par mīlestību
labāka vārda pagaidām nav.
/Inga Gaile/
Atkal ir mūsu zemē ziema.
Meitenes uzvelk biezos vateņus,
sakniedē lūpas un dzer,
pelēki pirksti ložņā pa ielām,
dzēšot laternu cigārus,
ķermeņi sastingst līdzīgi Mildai
un apcer 700 gadu verdzību,
kāds nerunā vairs ne vārda.
Izšķīst sapņi tējas krūzēs,
un dejas saslimst ar vilnas zeķēm.
Atkal ir mūsu zemē ziema,
dzīvība sastingst ar pulti rokās.
Mēs neticam sniega baltumam,
bet tomēr zem tā ir asinis,
un šonakt dzims bērni
un brēks pretī debesu lokam.
Es nojaušu dīvainu siltumu
visām šīm skuķēm zem ādas,
visiem šiem brangajiem dzērājiem.
Es, es, es laižos ar pliku dibenu
lejup pa Bastejkalnu,
es spogulim saku – tu,
es meitenēm saku – ir diena,
būs pavasaris caur ziemu.
Brangs pavasaris, kurkuļu krūtīm,
un smaržu, kas aizsitīs elpu,
mēs esam nezudīs paaudze,
kas sasildīs ziemas telpu,
kas atradīs vārdus,
iededzinātus uz pilsētas krūtīm:
elpo, kaut arī grūti,
jo blakus zem tilta vīri kurina ugunskuru,
no katra sīkākā sapņa attinot sarkanu buru,
man sāp, man nesāp, man vienalga,
ķermenis iekšā trīc,
katras lūpas ir durvis uz rītu,
cik banāls šis dzejolīt’s.
/Inga Gaile/
izspļauj visu visu
ko tev sarūpējusi žults
trāpi ministram
bet pasargā karogu
viņš ir tik skaists
/Knuts Skujenieks/
Es neatsakos no draugiem
Arī tad ja tie dzer
Es neatsakos no gaismas
Arī tad ja tās nav
Es atceros būdas tumsā
Līķbālos aveņu stiebrus
Tie noteikti ilgojās saules
Es negribu nodot biedrus
Ko dzīve ir izdzērusi
Sausus kā vītušus ziedus
/Klāvs Elsbergs/
Nu, lūk, te nu es esmu.
Atbildīga par visu saldo izvēli.
Ziema būs ļoti gara,
ietinies draugu smieklos un raudi tumsā pret vēju,
jo tev ir tā vieglā maska, kas vienmēr smaržo pēc jūras,
kurā nolaižas pārnakšņot lidmašīnas,
un dažām ir sārtās buras,
nerādi viņiem rītos rokas,
viss sadzīs un būs atkal skaisti,
un nav jau arī tik slikti,
vienkārši godīgi sāp.
Bet laternas ir tai kalnā,
Kurā tu atkal kāp.
/Inga Gaile/
Sabiedriskā trijolīte
Es drusku pacīnīšos arī citu labā
Bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
Kaut padomnieki manu pauri knābā
Es drusku pacīnīšos arī citu labā
Es nelūrēšu tikai savā nabā
Kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt
Es drusku pacīnīšos arī citu labā
Bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
/Klāvs Elsbergs/
Sargi ādu no mazām dienām
Sargi ādu kā jaunava godu
Āda ir tava tēvzeme latvieti
Sargi to cieši un negāz podus
Tupi un turies un nelien kur nevajag
Mazgājies melos un bailēs kā pienā
Tādas ir mūsu ieražas senajās
Sargi ādu no mazām dienām
/Klāvs Elsbergs/
Nav jau nekas liels no tās
patiesības.
Tikai divas milzīgas acis.
Un ko man darīt?
Es skatos
patiesībai
acīs.
/Jānis Elsbergs/
Uz dzejas lasījumu atnāca eņģelis, atnāca politiķis, divi senlatvieši un prieks, atnāca rudens čaukstošās lapas ar avotu acīm, atnāca dīvaina gaisma, atnāca pirmais sniegs,
atnāca jauna dziesma un gaidīja, kad to sacīs.
Cēlās meitene – balta liesma, cēlās meitene – balta diena,
cēlās meitene – dusmu un sarkanu ābolu māsa,
es esmu, viņa sacīja smejot,
es esmu, viņa čukstēja raudot,
es esmu, pāri tiltiem ejot, vasaras vakaru krāsa,
es nolīšu uz jūsu palodzēm, aiz kurām dus mazi bērni,
kur lilijas smaržo tik saldi kā Havanas nakšu rums,
es noglāstu sieviešu krūtis, kas noliecas, cepot maizi,
es degu uz rokām vīriem, kad izkvēlo ugunskurs,
es esmu, jo pasaule manī, caur jums izdzied jaunu dienu,
baltu dzīvības spēku, klusēt un mierīgi būt,
ar vienkāršu elpas dvašu, ar mēles pieskārienu,
es stāstīšu caur jūsu lūpām, kā bailes zūd.
Es esmu, tu esi, mēs esam, cik viegla ir valoda, dzīva,
Kā paisums, kā rīta gaisma pār mierīgi guļošiem,
mēs dzīvosim tā kā jūra no mīlestības un plašuma,
mēs dzīvosim pēdējo reizi,
tas nozīmē – mūžīgi.
/Inga Gaile/
Vējš visas grumbiņas izlīdzina un acīs iededzina bākas,
mēs esam uz klāja, mēs esam uz ceļa, mēs atrodam aku un dzīvot sākam,
mēs izdzīvosim, lai pateiktu „mīlam”, mēs izdzīvosim, lai pateiktu
„nākam”, jo tikai pašā virsotnē redzams, ka tas ir tikai un vienīgi
sākums, čirkst zvirbuļi, griežas akas vinča, no zaļas zāles bēg rīta rasa,
nāk cauri miglai bērniņš uz māju un tikai skatās, kāds ogas lasa, no rīta
virtuvē smaržo rudens, un aitu suņi sarej dienu, pār laukiem brien vīrs,
viņam galvā ir sieviete, meitene sēž krastmalā viena, ar vēja izpurinātiem
matiem, ar akmentiņiem un izturību, ar lielu cerību, ar lielu spītību, ar
siltām rokām un mīlestību.
/Inga Gaile/
Tēvzemes bēdas
Es esmu svabads vīrs,
Un nespiež mani nekas.
Tik manas tēvzemes bēdas
Man nakti nedod miera.
Es klausos trokšņus, kas draud,
Es dzirdu, kas sūdz un kas raud.
Es esmu svabads vīrs,
Un nespiež mani nekas.
Tik manas tēvzemes bēdas
Man nakti nedod miera.
Viņas posts manim sāp,
Viņas kauns mani dzeļ.
Ak, darāt, ko vajag darīt,
Lai laime Latvijā zeļ.
/ Kārlis Skalbe/
Kas savu dvēseli grib atdot ķīlā
Par savu mīļo tēvzemi un draugu?
Ir vienaldzīgo daudz, kas negrib sadegt mīlā.
Ar skumjām acīm dzīvē apkārt raugu.
Kas nejūt mīlu, nepazīst ar naidu.
Par to, ko mīlu, savas bultas raidu,
Par rētām pateicos ar klusu smaidu.
/Kārlis Skalbe/
Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.
Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.
Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.
/Klāvs Elsbergs/
Nesēdiet dīkā
Zem savām ābelēm.
Tas ābols,
Kam jākrīt uz pakauša,
Jau uzkrita Ņūtonam.
Un tagad,
Cik ābolu
Un cik pakaušu, nav no svara.
Nesēdiet dīkā!
Vai tad jūs neredzat,
Cik daudz
Neābolu
Krīt jums garām?
Ielauž būdiņu jumtus,
Patvertņu betonus
Un cilvēku
Galvaskausus?
Ar pretenziju –
Lauzt laimei
Garozu.
Nesēdiet.
Celieties kājās.
To, kas zem ābelēm
Jādara,
Ņūtons ir padarījis.
Mums, kājās piecēlušamies,
jāskatās,
ko var padarīt
zem padebešiem,
lai senču atklātā
gravitācija
neizrādītos
nevajadzīga.
/Ojārs Vācietis/
Es tēvu zemei noliecos par visām viņas mokām,
Par brāļiem, kaujās kritušiem, par mīļām mātes rokām.
Es tēvu zemei noliecos par viņas sāpju tēlu,
Par tautu tumsas verdzībā, par katru viņas dēlu.
Un karsdams saucu svešumā: Dievs, vienu garu lemi:
Vest galā tēvu cīniņu par brīvu valsti, zemi.
Un atskan visā pasaulē: mēs jauni zvani esam,
Mēs savas zemes brīvību un valsti sirdīs nesam!
/Andrejs Eglītis/
Dziesma ir - tautas karogs
Elpas un valodas mastā;
Kamēr tas priekšā staros,
Paliksim šajā krastā,
Aizejot laimē vai postā,
Arī krītot, kā krita
Miljoni dzīvības ostā,
Kuriem nav piemiņas citas.
Dziesma ir – tautas karogs
Elpas un dvēseles mastā;
Nemirstīgs allaž tas staros
Šajā un mūžības krastā.
/Imants Auziņš/
Karogs
Pūšat, taures, skanat, zvani, saule, plašu gaismu lej!
Karogs sarkanbaltisarkans vējos atraisījies skrej.
Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem, sauc arvienu dzirdamāk,
Lai no mājām, lai no namiem, lai no kapiem ārā nāk,
Pildās bargiem tēliem ielas, pildās bālām ēnām gaiss,
Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.
Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.
Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.
Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!
/Edvarts Virza/
