Maizes pirmsākumi meklējami pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu, kad
pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni
un ieguva putru. Ja var ticēt senajām liecībām, tad šī putra tapusi
nevis no mums tik ierastajiem kviešiem un rudziem, bet no prosas un
miežiem. Tas, protams, nebija maizes rieciens mūsdienu izpratnē, tomēr
deva sātu un remdināja izsalkumu. Te vietā būtiska piebilde – uguni
cilvēki vēl nemācēja iegūt. Brīdī, kad tas notika, mūsu priekšteči
šķidro tumi iemācījās gan izvārīt, gan izcept. Ceļš līdz raudzētai
mīklai vēl bija tāls, bet šādi tādi plācenīši izdevās.
Skābās mīklas noslēpums
Par
maizes dzimteni var dēvēt Ēģipti. Jau Bībelē šī zeme nodēvēta par
maizes klēti. Balstoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtajām
liecībām, secināts, ka ēģiptieši raudzēto maizi sākuši cept jau pirms
pieciem sešiem tūkstošiem gadu.
Ēģiptieši pirmie atklāja maizes
mīklas skābšanu. Ja citur pasaulē skābšanu uzskatīja par pūšanas sākumu
un nekavējās no skābā produkta atbrīvoties [skābt un rūgt drīkstēja
tikai dzērieni], tad ēģiptieši riskēja – kārtīgi izpliķēja mīklu un
izcepa. Galarezultāts patīkami pārsteidza – maize izdevās vieglāka,
gardāka, kraukšķīgāka un ilgāk turējās svaiga. Ar šīm īpašībām pilnībā
pietika, lai skābā mīkla kļūtu par vērtīgu un dārgu produktu.
Šīs prasmes ar laiku nonāca Senajā Grieķijā, bet vēlāk Romā.
Mālu – ar rokām, maizi – ar kājām
Grieķu
dzejnieks Hērodots savās vārsmās rakstīja: “Mana tauta ir vienīgā, kura
maizi mīca ar kājām, bet mālus – ar rokām.” Maiznieka darbs patiesi
nebija no vieglajiem, un vairākus gadu tūkstošus neviens necentās to
jelkādā veidā uzlabot.
Mūsu ēras sākumā parādījās maizes ceptuves,
kur katram vīrietim bija savs pienākums – krāsns iekurināšana, mīklas
mīcīšana, ūdens sagatavošana un miltu sijāšana. No Plīnija Vecākā
darbiem var uzzināt, ka 175. gadā pirms mūsu ēras Romā darbojās
ceptuves, kur strādāja brīvlaistie vergi. Maizes cepēja amats kalpoja kā
pakāpiens karjerā, jo ar laiku bijušais vergs varēja kļūt pat par
augstmani. Pagātnei nebija nozīmes, pietika ar to, ka biji maizes
cepējs! Par šī amata patiešām lielo nozīmi liecina izrakumos atrastais
piemineklis maizniekiem – tā reljefā attēlots maizes cepšanas process.
Melnā – spēkam, baltā – laimei
Ja Rietumeiropa
ir pārņemta ar dažādām balto miltu maizēm, tad Austrumeiropai ir
raksturīga no rudzu miltiem cepta maize. Ārzemnieki mūsu maizi sauc par
melno, bet mēs paši, tāpat kā mūsu slāvu kaimiņi, sakām – rupjmaize. Tās
dēļ gan baltieši, gan slāvi gatavi atdot par to pēdējo kreklu, sevišķi,
ja atrodas tālu prom no dzimtenes. Pat slavenais dzejnieks Puškins,
atrodoties ceļojumā, kādā vēstulē draugam raksta, ka atdotu visu par
gabaliņu krievu rupjmaizes. Slāviem patīk leģenda, ka rupjmaize ir īstu
kristiešu ēdiens, jo tikai pareizticīgie ēd rupjmaizi, turpretī katoļi –
baltmaizi.
Krievu klosteros radusies ne viena vien maizes šķirne.
PSRS laikos tik populāro Borodinas maizi, ceptu no rudzu un kviešu miltu
maisījuma, sauktu par ķieģelīti, radīja mūķenes Borodinas klosterī, ko
savulaik bija dibinājusi kāda Borodinas kaujā bojā gājuša ģenerāļa
atraitne.
Latviešu rupji melnā mīla
Palasot
latviešu dainas, jāsecina, ka latvieši apdziedājuši maizi gluži tāpat kā
grieķi vīnu. Ar maizi varēja dabūt gan labu vīru, gan sarunāt ar suni,
lai labi gana aitas: Sunīšam maizi devu/Pa lielam gabalam/ Sunīts manim
avis gana/Šādu garu vasariņu. Graudu pilna klēts likumsakarīgi nozīmēja
pārticību. Taču, lai izceptu maizi, tam bija jāveltī teju viss zemkopja
gads – sākot ar aršanu un ecēšanu, beidzot ar labības kulšanu un graudu
malšanu. Vienīgais brīvbrīdis bija ziema, bet arī tad latvietis nevarēja
būt rāms – ja nu uznāk kailsals un visi ziemāji izsalst?
Maizes
cepšana bijusi vesels rituāls, kura laikā gan lūpas jāšmaukstina, gan
pupi jākustina, gan mīklas mīcītājai vīrieša cepure galvā jāliek.
Pēdējais garantēja, ka maize labi rūgs. Pēc maizes garozas biezuma
zīlēja gan nākamo gadu, gan precēšanās iespējas.
Kaut nākusi no
laukiem, maize ātri iekaroja pilsētas – saglabājušās liecības, ka jau
14. un 15. gadsimtā Rīgā dibinātas diennakts ceptuves.
