Pēc izskata pazīst
Aprakstīt gailenes izskatu, domāju, nevajag. Šo populāro sēni noteikti
ir redzējuši un pazīst visi laikraksta lasītāji. Viduskurzeme taču nav
Rīga!
Protams, gailene nav sastopama tikai Latvijā, tā ir izplatīta
viscaur mērenā klimata joslas mežos. Tiesa, Centrāleiropas valstīs
urbanizācijas ietekmē šī sēne daudzviet kļuvusi par retumu, dažos
reģionos pat izzudusi. Mūsu valsts - paldies Dievam! - vēl nav attīstījusies līdz attīstīto valstu līmenim. Mums gaileņu pagaidām daudz!
Māk pielāgoties
Latvijā gailenes mājo gandrīz visur, kur vien ir piemēroti apstākļi.
Tās pielāgojušās dažādiem meža tipiem: sastopamas gan jauktos, gan
skujkoku, gan arī lapu koku mežos. Sadzīvo (veido mikorizu) ar daudzu
sugu kokiem, vislabāk ar bērziem, eglēm, ozoliem, priedēm. Aug vai nu
zem nedzīvās zemsegas, vai vienkārši uz plikas zemes, vai zālē,
mitrās sūnās un pat smilšainās vietās. Gailenēm nav pretenziju pret
skābu augsni. Jā, taču šīs sēnes ar grūtībām iedzīvojas jaunradītos
mežos - kokaudzēs, kas izveidotas (izveidojušās) uz lauksaimniecības
zemēm. Šīm sēnēm gribas, lai zem jaunā meža būtu veca meža paliekas.
Gaileņu augļķermeņi parasti aug grupās, bieži visai daudzskaitlīgās.
Visbiežāk šīs grupas ir haotiskas, taču mēdz arī būt izkārtotas apļos (raganu riņķos) vai rindās.
Agrās sēnes
Gailenes neapstrīdami pieder agro sēņu kompānijai. Pa kādai gailenītei var izdoties atrast jau ap Jāņiem, bet masveida augšana parasti sākas (protams, ja ir gana mitruma un siltuma) jūlija vidū. Tā turpinās līdz vēlam rudenim. Gailenes atrodamas vēl pat pēc tam, kad dažunakt gaisa temperatūra manāmi nokrītas zem nulles (oktobrī, novembra sākumā). Te nespēju noturēties nepiebildis: kādā siltā ziemā esmu atradis svaigus gaileņu augļķermeņus janvārī!
Galma delikatese
Zināms, ka kulinārijā parastā gailene tikusi izmantota jau Romas
impērijā. Bet augstvērtīgas ēdamās sēnes (un galma delikateses!) statusu
tā ieguvusi 17. gs. Francijā. Mūsdienās viedokļi par gailenes vērtīgumu
ir ļoti atšķirīgi: dažs šo sēni pielīdzina pat baravikai, savukārt cits
noniecina līdz bērzlapju līmenim.
Es piederu pie tiem sēņēdājiem,
kuri uzskata, ka gailene ir laba (bet ne vislabākā) ēdamā sēne. Tās
garša šķiet mazliet skābena, viegli pikanta, bet specifiskais aromāts
līdzinās it kā negatavu riekstu, it kā ieskābušu eksotisko augļu
smaržai.
Saglabājas ilgi
Salīdzinot ar
daudzām citām ēdamajām sēnēm, gaileņu augļķermeņi aug lēni un, kad
izauguši, ilgi saglabājas nesadalījušies. Arī nogrieztas (sēņotāju
ievāktas) gailenes ir izturīgas, bez jebkādas apstrādes var tikt
relatīvi ilgi veiksmīgi uzglabātas. Sēņotāji piekritīs!
Izplatītais
uzskats, ka atšķirībā no citām sēnēm gailenes nemaz neuzkrāj
radioaktīvās vielas, gan nav pamatots. Pētnieki noskaidrojuši: uzkrāj,
ne īpaši lielā koncentrācijā, bet uzkrāj.
Maz kaloriju
Gailenes nav sātīgs ēdiens. Kilogramā svaigu gaileņu ir apmēram 16
gramu olbaltumvielu, tikai pieci grami tauku un divi grami ogļhidrātu.
Tām nav īpaši augstas enerģētiskās vērtības (100 gramos - 11,5 kcal).
Turklāt cilvēka gremošanas sistēma nespēj šīs sēnes pilnvērtīgi
pārstrādāt. Tādēļ nevajadzētu ēst gailenes lielā daudzumā. Smaga barība.
Toties gailenes nesatur toksīnus. Tiesa, appelējušas vai iepuvušas
tās var būt indīgas. Bet nebojātas, nepāraugušas gailenes droši drīkst
lietot uzturā bez iepriekšējas novārīšanas.
Vislabāk kaltēt
Var, protams, vārīt, bet labāk lietot kaltētas vai svaigi ceptas (vai
tikai apceptas!). Vāroties gailenes zaudē īpašo garšu, top sīkstākas un
zaudē visu savu ārstniecisko efektu (tāds ir!). Nelāgas pārvērtības
notiek arī, sēnes sasaldējot: konsistence kļūst gumijota, garša rūgtena,
krietni pazeminās ārstnieciskā vērtība. Gandrīz nekā vērtīga vairs nav
palicis sālītās gailenēs, pavisam nekā - marinētās.Vismazāk no labumiem
(tostarp garšas un smaržas) zūd, gailenes kaltējot. Tāpēc arī ilgstošai
uzglabāšanai (ziemai) tās ieteicams gatavot kaltējot. Mājas apstākļos
tā: saver sēnītes uz diega un pakarina sausumā istabas temperatūrā,
ieteicams tumsā, pēc tam, kad tās izžuvušas, ievieto stikla traukā, to
aizvāko un uzglabā tumšā vietā. Protams, ja uzglabāšanai jāsagatavo
liels sēņu daudzums, šāda piņķerēšanās neder. Apstrādājot
gailenes rūpnieciski, kaltēšanu aizstāj ar mākslīgu žāvēšanu, bet
uzglabāšanu traukos ar pārstrādāšanu pulverī.
Dziednieciskas īpašības
Savvaļas gailenes, tostarp Latvijā ievāktās, ir produkts, kas ieņēmis
stabilu vietu gan Rīgas restorānu ēdienkartēs, gan globālajā tirgū.
Pagaidām. Teorētiski šīs sēnes esot iespējams kultivēt mākslīgos
apstākļos. Bet praktiski neviens mēģinājums nav vainagojies ar kaut cik
vērā ņemamiem rezultātiem. Pagaidām gailenes ir uzticīgas savvaļas
dzīvei.
Salīdzinot ar citām sēnēm, tās pēc ievākšanas relatīvi ilgi
saglabājas svaigas, turklāt ir viegli transportējamas. Lūk, viens no
iemesliem, kāpēc tieši gailenes ir sēnes, kuras Latvijā visvairāk iepērk
eksportam. Otrs iemesls ir šo sēņu dziednieciskās īpašības. Gailenes
izmanto fungoterapijā. Tās var lietot arī profilaktiskos nolūkos
(svaigas vai kaltētas gailenes vai sēņu uzlējumu).
Par gaileņu (arī
vairāku citu sēņu) vērtīgu sastāvdaļu tiek uzskatīti polisaharīdi, kas
satur aktīvās vielas ergosterolu un trametonolskābi. Šo vielu dēļ sēnes
tiek izmantotas aknu kaišu (hemangiomas, aknu taukainās deģenerācijas,
pat vīrusu hepatītu) dziedināšanā. Tomēr no ārstnieciskā viedokļa
visiedarbīgākā, tātad, protams, vērtīgākā polisaharīdos ietilpstošā
sastāvdaļa gailenēs ir hinomannoze - iekšu tārpiem (cērmēm, spalīšiem),
to oliņām un kāpuriem ļoti nedraudzīga viela. Radīti pat medicīniski
preparāti (koncentrēti izvilkumi no gailenēm) helmintožu ārstēšanai.
Taču fakts, ka pašas gailenes pavisam reti mēdz būt tārpainas (sēņodiņu
kāpuru, sprakšķu kāpuru apdzīvotas) un gliemežu apgrauztas, diezin vai
ir saistāms ar hinomannozes klātbūtni. Ticamāk - gailenēs (līdzīgi kā
vairākumā piepju) gluži vienkārši nepietiek šiem radījumiem nepieciešamo
barības vielu.
Kas gailenēs tik vērtīgs?
Minerālvielas, mikroelementi (kālijs, selēns, fosfors, magnijs, kalcijs,
dzelzs, nātrijs, cinks, varš). Dažādi vitamīni, visvairāk - C, D,
folijskābe, karotīns (A provitamīns), B2, E. Vairākas neaizstājamās
aminoskābes. Antibiotiskas vielas (to ietekmē paaugstinās gaileņēdāju
organisma spēja pretoties visādiem mikrobiem, pirmkārt, kokiem).
